Diskusijas dalībnieki:
Uldis Mucinieks, pārdošanas direktors Latvenergo AS
Jānis Karlsbergs, Politikas direktors Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijā – valsts sekretāra vietnieks
Andris Piebalgs, bijušais Eiropas Komisijas enerģētikas komisārs
Riku Hutunens, Somijas Ekonomikas un nodarbinātība ministrijas Enerģētikas departamenta ģenerāldirektors
Marija Zjurikova, Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas Enerģijas tirgus un infrastruktūras departamenta direktore
Viljars Vēbels, Baltijas Aizsardzības koledžas pētnieks Politikas un stratēģisko studiju departamentā
Moderators:
Gunārs Valdmanis, Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācijas izpilddirektors
Diskusija tika aizsākta ar īsu pārskatu par enerģētikas nozares centrālo atbildību – enerģijas apgādes drošību. Pēdējos gados piekļuve avotiem un tirgiem ir ievērojami palielinājusies, bet vēl ir jāpaveic svarīgi uzlabojumi. Baltijas valstīm ir jāsinhronizējas ar Eiropas elektroenerģijas sistēmu, un tām ir jāizveido kopējs gāzes tīkls. Tam būs nepieciešamas produktīvas politiskas diskusijas, kas līdz šim nav bijuša veiksmīgas. Pēc tam diskusija tika virzīta uz jautājumu par pāreju uz videi nekaitīgu enerģiju – process joprojām ir lēns, bet ar augšupejošu tendenci. Tika noteikts, ka “zaļās” pārejas temps, visticamāk, būs atkarīgs no tā, cik ātri to varēs iekļaut tirgus noteikumos, jo pašlaik atjaunojamie energoresursi tirgū nevar pastāvēt bez atbalsta, tāpēc ka tie vēl nav pietiekami efektīvi un lēti.
Diskusija turpinājās apspriežot gāzi, kas ziemeļos joprojām ir centrā galvenajam enerģētikas drošības jautājumam. Kopš 2020. gada sākuma Somijai, Igaunijai un Latvijai ir bijis kopīgs gāzes tirgus. Dalībnieki uzsvēra, ka ir redzama gāzes cenu konverģence, kas nozīmē, ka gāzes savienošana nodrošina paredzēto efektu. Izaicinājums ir tas, ka gāze netiek piegādāta šķidrā stāvoklī. Kas attiecas uz fiziskās enerģijas plūsmām, tās ir kļuvušas par daudzveidīgāku divvirzienu plūsmu reģionā starp Ziemeļvalstīm, Poliju un citiem dalībniekiem. Diskusijas dalībnieki turpināja uzsvērt, ka, lai arī CO2 un ūdeņraža tīkli kļūst vairāk savstarpēji savienoti un riski samazinās, elektroenerģija joprojām ir vājā vieta ar lielākajiem drošības riskiem. Baltijas valstīm ir nepieciešama daudz lielāka sadarbība, lai nodrošinātu elektroenerģijas drošību.
Diskusija turpinājās, norādot, ka šī brīža Baltijas un Somijas sadarbība ir priekšzīmīgs reģionālās sadarbības modelis starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Līdz šim sinhronizācijas projekta otrā posma ietvaros ir saņemts gandrīz 720 miljonu eiro liels finansējums ar maksimālo Eiropas Savienības līdzfinansējumu. Lai gan Baltija ir savienota ar Krievijas sistēmu, sinhronizācija ar Eiropas tīkliem būtu jāveic līdz 2025. gadam, kas būtu tieša Eiropas drošības un solidaritātes izpausme.
Pēc tam diskusija izcēla jautājumu par to, ka oglekļa un klimata neitralitāte kļūst par arvien lielāku prioritāti. Klimata ziņā neitrālai nākotnei ir nepieciešams stiprināt apgādes tīklus, un ir daudz darāmā reģionālajos tirgos, piemēram, attīstot tīklus, stacijas, uzglabāšanu utt. Lai gan Latvija izmanto arvien vairāk saules enerģijas, vēl ir daudz iespēju uzlabot situāciju. Šis process, visticamāk, būs lēns, jo valstis nevar atļauties sagraut enerģētikas uzņēmumus, kuros, iespējams, nav ticis gudri ieguldīti vairāk nekā pirms desmit gadiem. Šī joprojām ir galvenā dilemma enerģētikas ministrijām visā Eiropas Savienībā.
Lai gan starp diskusijas dalībniekiem bija vienprātība par to, ka ir veikti svarīgi pasākumi un ierosinātas vērtīgas iniciatīvas, tika uzsvērts, ka enerģētikas jautājumā ir vēl daudz citu šķautņu, kam nav pievērsta uzmanība. Īpaši ziemeļos ir nepieciešama droša, tīra, un tajā pašā laikā pieejama enerģija. Eiropas Savienība palielina prasības attiecībā uz enerģijas patēriņa ierobežojumiem un to ietekmi uz klimatu, bet ziemeļos vienmēr būs lielākas izmaksas atšķirīgā klimata dēļ, kas prasa specializētas un dārgākas tehnoloģijas.
Lai atbildētu uz šīm bažām, diskusijas dalībnieki pievērsās plašākiem Eiropas un drošības politikas jautājumiem. Enerģētikas infrastruktūra kļūst sarežģītāka, un tajā arvien vairāk iesaistās Eiropas Savienība. Eiropas noteikumu mērķis ir izmantot 70% no starpzonu elektroenerģijas jaudas, un tam ir nepieciešama kiberdrošība un kibergatavība. To īstenošanai būs vajadzīgi plašāki lēmumi saistībā ar digitalizāciju, kas ietver vairāk sistēmu, kurām jābūt saistītām dalībvalstu starpā.
Lai saskaņotu lēnās cenu izmaiņas ar nepieciešamību pēc energoapgādes drošības, valstīm būtu jānodrošina, ka tām ir noturīga infrastruktūra, kas nav pilnībā atkarīga no viena enerģijas avota. Tāpat militārajiem spēkiem var būt nepieciešams atsevišķs un lētāks enerģijas tirgus, lai nodrošinātu to jaudu.
Diskusijas dalībnieki secināja, ka, lai gan Eiropas Savienībā ir konstruktīva un noteikta virzība uz energoapgādes drošības un zaļās pārveides uzlabošanu, ir svarīgi, lai enerģijas tirgus kļūtu aktīvāks un patērētāji no tā gūtu labumu.