Diskusijas dalībnieki:
Hon. Ronalds Harolds Džonsons, ASV Viskonsīnas štata senators
Baiba Braže, NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos
Anna Fotiga, Eiropas Parlamenta deputāte, bijusī Polijas ārlietu ministre
Dr. Aleksandra Dehūpa-Šefere, pētniecības transatlantiskās drošības un ASV Vācijas Māršala fonda Parīzes biroja vadītāja
Diskusiju vada:
Bens Hīps, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vecākais eksperts
Diskusija aizsākās, uzsverot šī gada jūnijā noslēgto Eiropas aizsardzības ministru vienošanos izstrādāt stratēģiju, nosakot Eiropas mērķus drošības un aizsardzības politikas jomā. Stratēģijas mērķis ir veicināt ātrāku atbildi drošības krīzes gadījumā un saskaņot dalībvalstu nostāju, kopīgi definējot draudus un problēmas. Protams, pandēmija būtiski ietekmēs transatlantisko ekonomiku, kas var samazināt prioritāro aizsardzības lomu. Savukārt aizsardzības pastiprināšana var nozīmēt palīdzību ekonomikas atveseļošanā – jo neskaidrāka kļūst drošības un aizsardzības nozīme, jo vairāk citi jautājumi prasa vienotu nostāju no transatlantiskās alianses. NATO ietveros papildu aizsardzībai norisinās diskusijas arī par digitālajām tiesībām un terorisma apkarošanu, klimata pārmaiņām un veselības aprūpi.
Pievēršoties ASV perspektīvai, tika uzsvērta divpusēja partejiskā nostāja ASV attiecībā uz atbalstu NATO, kā arī tas, ka vēsturiski NATO ir pierādījusi sevi kā izšķirošu līdzekli kolektīvajai reakcijai, un šo pozīciju ASV vēlas saglabāt, iespējams, pat vairāk nekā iepriekš. Tādēļ pēdējos divos gados, ASV vadības pamudinājumu dēļ, ir divkāršojies to valstu skaits, kuras NATO ir sasniegušas divu procentu finansējuma atzīmi. Donalda Trampa administrācijas laikā, Ukrainas atbalstam tika izsniegta pilnvara nodrošināt letālās aizsardzības ieroču atbalstu, kas ir efektīvāka reakcija salīdzinot ar iepriekšējo administrāciju. Lai gan konflikts ir iestrēdzis, ASV nostāja ir skaidri formulēta attiecībā uz Eiropas sabiedrotajiem. ASV NATO kolektīvās aizsardzības lietderību uzskata par īpaši svarīga, lai atbalstītu sankciju režīmus un kiberspējas, kas ir ļoti nozīmīgi mehānismi vietējā līmenī. Nordstream 2 joprojām ir aspekts, kurā ASV un Vācijas nostājas atšķiras, diskusijā tika pausts mudinājums pārtraukt Eiropas sadarbību ar Krieviju šajā jomā.
Tālāk tika diskutēts par to, vai divu procentu ieguldījums ir lietderīgs rādītājs, lai apspriestu dalību NATO, ņemot vērā aizsardzības un drošības konceptu attīstību pēdējos divdesmit gados. Nākamais diskusijas dalībnieks turpināja uzsvērt būtiskās izmaiņas informācijas izplatīšanā, jo īpaši aizsardzības kontekstā, kur vērā ņemama ir pieaugošā vajadzību pēc kiberkapacitātes. Vienlaikus tik norādīts, ka primāri NATO jānodrošina tradicionālo militāro spēju pretsvars Ķīnai, ņemot vērā tās tēriņus aizsardzības jomā un paplašināšanos Arktikā un Āfrikā. Ķīna nav jāuztver kā ienaidnieks, pat, ja tā transatlantiskajai aliansei un NATO sniedz dažādus jaunus izaicinājumus.
Nākamais dalībnieks uzsvēra, ka pat jaunākās NATO stratēģiskās koncepcijas ir novecojušas – tās tika pieņemtas pirms Krievijas agresijas pret Ukrainu, kā arī pienācīgi neatainoja Ķīnas attīstību un terorisma draudus. Šobrīd tiek strādāts pie jaunākās versijas 2030. gadam, kas atjaunos NATO virzienu un nodrošinās tik ļoti nepieciešamo aktualitāti, kas formāli līdz šim iztrūka. Tomēr debates par šo stratēģiju nav vieglas, un starp sabiedrotajiem ir spriedze – tā ir jānovērš, lai nodrošinātu, ka NATO var turpināt savu misiju. Turklāt, lai NATO nezaudētu tās nozīmību, ir nepieciešams paplašināt tās klātbūtni, jo pašlaik Krievija ir uzskatāma par galveno militāro draudu. Vēl ir nepieciešamība sadarboties ar trešajām valstīm, lai veidotu pretsvaru Ķīnai. Šajā nolūkā ir svarīgi arī stingri izturēties pret partnerattiecībām ar citām valstīm.
Pēc tam diskusijas dalībnieki pievērsās stratēģiskajai autonomijai, uzsverot nepieciešamību saglabāt politisko diplomātisko autonomiju. Eiropas Savienībai nevajadzētu pilnībā atbalstīt ASV misijas un otrādi. Piemēram, Lībija 2011. gadā un Sīrija 2013. gadā ir bijuši šīs tendences priekšgājēji; šobrīd pastāv bažas par spriedzi Vidusjūras reģionā, kas varētu izraisīt konfliktu, iesaistot partnerus, kuri var nevēlēties tikt iesaistīti. Tika ierosināts, ka no šī var izvairīties, veicot darbu sadali pēc ģeogrāfiskā sadalījuma: ASV nodarbotos ar Āzijas un Klusā okeāna reģionu un Ķīnu, kamēr Eiropa parūpētos par saviem kaimiņiem.
Diskusijas dalībnieki vienojās, ka galu galā NATO ir daudz nozīmīgāka nekā iepriekš, bet ir jāveic stratēģisko prioritāšu pārvērtēšana. Tas var ietvert diskusijas par to, kā paplašināt NATO funkcijas vai kā tās efektīvāk orientēt uz mērķi, bet tādi stūrakmeņi kā divu procentu barjera nedrīkst tikt mainīti.