Diskusijas dalībnieki:
Žaklīna O’Nīla, Kanādas vēstniece sieviešu, miera un drošības jautājumos;
Klēra Hačinsone, Īpašā pārstāve sieviešu, miera un drošības jautājumos NATO;
Kaspars Ozoliņš, Drošības politikas un starptautisko organizāciju direkcijas vadītājs;
Arvo Antons, ANO Drošības padomes lietu koordinatora vietnieks;
Moderatore:
Prof. Žaneta Ozoliņa, Latvijas Transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētāja
Diskusija par sievietēm, mieru un drošību sākās ar jautājumiem par nepieciešamību fokusēties uz šo iniciatīvu un tās lomu, lai gūtu kopēju labumu transatlantiskajai aliansei. Dalībnieki uzsvēra nepieciešamību pievērst uzmanību iepriekš neizdevīgākā stāvoklī esošajai un nepietiekami iesaistītajai cilvēku grupai, kas sastāda pusi no iedzīvotāju kopskaita, kā instrumentu ilgtspējīga miera un labklājības veidošanai. Ir tikpat svarīgi to uzskatīt par krīzes novēršanas mehānismu, jo arvien vairāk pierādījumu liecina, ka sieviešu stāvoklis valstīs iet roku rokā ar citiem labklājības rādītājiem.
Diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka valstīs, reģionu ietvaros un Apvienoto Nāciju Organizācijā tiek veikti dažāda līmeņa pasākumi. 2020. gadā jau 86 valstis ir pieņēmušas valsts līmeņa pamatnostādnes saistībā ar sievietēm, mieru un drošību, salīdzinot ar tikai 19 valstīm 2010. gadā. Lai gan jautājumi par sievietēm, mieru un drošību arvien biežāk tiek iekļauti darba kārtībā visā pasaulē, tomēr progress ir lēns un ir būtisks risks piedzīvot regresu. Covid-19 iespaidā tika konstatēts, ka krīzei ir nesamērīga ietekme uz sievietēm, kas varētu vēl vairāk graut esošos centienus uzlabot situāciju un radīt negatīvas sekas ilgtermiņā. Ir svarīgi, lai transatlantiskās alianses locekļi pievērstos tam kā šos jautājumus var atrisināt.
Pievēršoties NATO, diskusijā tika aprakstītas izmaiņas organizācijas iekšienē, risinot ar sievietēm, mieru un drošību saistītos jautājumus. Lai gan ANO rezolūcija Nr. 1325 tika pieņemta, neņemot vērā NATO, organizācija ir centusies prioritāri risināt rezolūcijā ietvertos dzimumu līdztiesības jautājumus. Nesenā sieviešu, miera un drošības politikas pārskatīšana 2018. gadā liecina par galvenajiem NATO veiktajiem pasākumiem jeb trīs principu ieviešanu. Integrācijas princips ietver sieviešu iekļaušanu aizsardzības mehānismā un citās sarežģītākās drošības struktūrās. Iekļaušanas princips attiecas uz sieviešu iesaistīšanu dažādos spēkos, cenšoties panākt pilnīgu amatu klāsta pieejamību sievietēm – ir vērojams progress, taču valstu starpā tas ir ļoti atšķirīgs – no 3% līdz vairāk nekā 20%. Pēdējais princips ir integritāte, kas attiecas uz uzvedības novērtēšanu. Pagājušajā gadā šajā sakarā tika pieņemta pirmā seksuālās ekspluatācijas novēršanas politika.
Diskutējot par to, kā sievietes, miers un drošība var tikt saistīti ar plašākām drošības koncepcijām, tika uzsvērts, ka vairs nav iespējams izolēt sieviešu, miera un drošības politiku kā atsevišķu pasākumu, bet gan, ka tas ir jāintegrē dažādās iniciatīvās. Pirmkārt, pilsoniskās sabiedrības iesaiste ir būtiska dzimumu līdztiesības nodrošināšanas darba kārtības daļa, jo īpaši, izmantojot ANO Drošības rezolūcijā Nr. 1325 paredzētos centienus. Tas ietver formālu dzimumu perspektīvu iekļaušanu valdības struktūrās vai ciešāku sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām.
Otrkārt, jaunā paaudze joprojām ir uzskatāma par prioritāti. Atrast veidus, kā izglītot un ieaudzināt galvenos principus, kas ir pamatā integrētai pieejai dzimumu līdztiesībai jauniešu vidū, ir ļoti svarīgi veiksmīgai sieviešu, miera un drošības iniciatīvas īstenošanai un lielākai stabilitātei ilgtermiņā. Tomēr veids, kā valstis tiek galā ar šo jautājumu, joprojām ir ļoti atšķirīgs izgaismojot atšķirīgās tendences transatlantiskās alianses ietvaros. Lai gan ir svarīgi strādāt vienoti un ar sabiedrību kopumā, būtu nepieciešams pielikt vairāk pūļu, lai sasniegtu vienošanos arī starp augsta līmeņa reģionālajiem pārstāvjiem sieviešu, miera un drošības politikas jautājumos. Diskusijā tika uzsvērts, ka jebkurām diskusijām par sievietēm, mieru un drošību ir jābūt uzmanīgām, lai uzsvērtu, ka tas nav rietumu konstruēts, bet gan globālas kustības rezultāts.
Treškārt, lai formalizētu sieviešu, miera un drošības politiku, ir jāmēra tās efektivitāte, kas nav viegli, īpaši tāpēc, ka daudzas iniciatīvas vēl aizvien ir procesā. Lai izprastu šādas visaptverošas iniciatīvas panākumus, valdībām ir jāiet tālāk par šauru statisko mērījumu veikšanu un jācenšas paplašināt izpētes jomu, lai iekļautu mērījumus par politikas un uzvedības izmaiņām dažādās kopienās un apakšgrupās attiecībā uz integrāciju un iekļaušanu.
Diskusijas noslēgumā dalībnieki vienojās par dažiem galvenajiem aspektiem. Ir ļoti svarīgi strādāt, lai stiprinātu vietējo pilsonisko sabiedrību, iekļaut sieviešu, miera un drošības jautājumu izglītībā, kā arī vispārīgi uzlabot informētību sabiedrībā. Tāpat NATO, ES un Baltijas valstīm ir jākoordinē šie centieni. Svarīga nozīme ir arī sadarbībai – pilsoniskajām organizācijām, kas dibinātas vietējās kopienās, un tiem civlēkiem, kas iesaistīti miera veidošanas un nostiprināšanas procesā. Visbeidzot, lai šie pasākumi un centieni būtu izsekojami, it pastāvīgi jāpaplašina izvērtēšanas rādītāji.